Teātris turpina iepriecināt āksta sirdi un apgaismot cilvēkus
Sestdien, 2. jūnijā, Sabilē pēc ilgāka pārtraukuma Teātra svētkos atkal pulcējās amatierteātra kolektīvi. Svētkiem bija dots nosaukums «Dzīves karuselis», un tik daudzviet redzamie uzraksti «Teātra bufete», «Teātra grimētava», «Aktieru ģērbtuve» un «Teātra svētku šūšanas cehs» radīja iespaidu, ka šajā karuselī griežas visa pilsēta.
Viss sākās ar teatralizētu amatierteātru gājienu, kurā netrūka ne atraktīvu tēlu, ne ziedu dāvāšanas gājiena vērotājiem, ne dāvāto ziedu un to saņēmēju tūlītējas aplaistīšanas, kas, ņemot vērā karstumu, bija īsti vietā. Pēc gājiena sapulcējušies pie «Sabiles sidra» nama, svētku dalībnieki dziedāja, dejoja un uzklausīja vairākas uzrunas.
«Cik fantastiski, ka satiekas līdzīgi domājošie, atdzimst tradīcijas un sākas svētki! Tas man lika aizdomāties par to, kur man sākās teātris. Atceros savu skolotāju Zaigu, kura bija ilggadējs čukstiņš Sabiles teātrī. Viņa man parādīja Sabiles teātra himnu, un man jau kā bērnam likās, ka nav skaistāku vārdu par tiem, kurus viņa man toreiz no sirds nolasīja: «Es turos teātrī kā baltā Jāņu naktī, jo tikai tur pa īstam var pukstēt āksta sirds.» Lai šodien mūsu āksta sirdis pukst manā Sabilē!» vēlēja Talsu novada pašvaldības kultūras, sporta un tūrisma centra vecākā kultūras speciāliste Sanita Arciševska.
Sabiles pilsētas un Abavas pagasta pārvaldes vadītājs jeb tētis, kā viņš svētkos tika dēvēts, Zigmunds Brunavs teatralizētajā gājienā kopā ar Sabiles amatierteātri devās pašā priekšgalā, tāpēc smējās, ka pieņemts Sabiles nopelniem bagātā drāmas amatierteātrī statista lomā. «Sabilē vienmēr ir īpaša aura, kas ievelk iekšā, un pēc tam ir grūti tikt ārā,» viņš brīdināja.
Ar savu parādīšanos uz «Sabiles sidra» nama balkona klātesošos pagodināja pat latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns. «Te nu mēs esam satikušies — teātera godināšanas dienā un akurāt manā simtu septiņdesmitajā gadā! Dažs prasīs: kas tad nu īsi teāteris ir? Es še ar šo līdzību atbildēšu: teāteris ir kā spieģelis, kurā mēs paši savus labus un nelabus darbus, savas prieku, kā bēdu dienas, ar vārdu sakot, savu dzīvošanu redzam. (..) Saprotams ir, ka nu kāds prasa: kādu labumu mums teāteris nes? Uz šādu prasīšanu varētu daždažādi atbildēt. Tie augļi, kurus mums teātera apmeklēšana ienes, nav uzskaitāmi, un ikkatrs uz šo prasīšanu sev var daudz kārtās pats atbildēt. Vai nu nav labāki, ka svētdien vakarā pāris kapeikas izdod un iet teāterī jeb ka traktierī sēž un diezin cik naudas iztērē, jeb mājās tup un no gara laika nezina, ko iesākt? Teātera apmeklēšana cilvēku apgaismo. Ikkatrai tautai, kura ātri uz priekšu un pie gaismas grib tikt, vajaga teātera. Teāteris spēj dažkārt vissliktāko cilvēku pārlabot,» viņš atgādināja.
Apdāvināti ar «Sabiles sidru» un «vemjamajiem maisiņiem» («Ja nu dzīves karuselī kļūst mazliet slikti…» sabilnieku vārdā skaidroja Iveta Sēruma) un aicināti godināt teātri visas dienas garumos pagalmos un laukumos, ielās un dārzos, Teātra svētku dalībnieki devās uz izrāžu maratonu. Dažādās pilsētas vietās savas izrādes skatītājiem rādīja K. Valdemāra Talsu teātris, Valdemārpils amatierteātris «Atspulgs», Pastendes amatierteātris «Te Rada», Valdgales tautas nama amatierteātris, Talsu teātra kopa un Liepājas Metalurgu Tautas teātris.
Elīna Lāce,
“Talsu vēstis”