Intervija ar sabilnieku Māri Lāci no laikraksta “Talsu vēstis”

Ir sācies jaunais, 2020. gads, kas ne vienam vien raisa pārdomas par to, kāds tas būs. Nereti ļaudis izvirza sev jaunas apņemšanās un sola dzīvot citādāk. Vēl kāds gremdējas pārdomās par to, kāds bijis aizvadītais gads… Tiekamies ar aktīvu sabilnieku, veterinārārstu, gidu Māri Lāci, lai parunātu par gadu mijā iederīgām tēmām.

— Kāds jums bija aizvadītais 2019. gads?
— Man tas bija izcils! Valsts sākas ar mani, kam seko tuvākie cilvēki un apkārtne. Vasarā apprecējos ar mīļoto sievieti Vizmu, nu esmu ģimenes cilvēks. Protams, bijis daudz darāmā, bet darbiņi veiksmīgi un ar atvēzienu ir gājuši no rokas. Mans maizes darbs ir — veterinārārsts laukos. Dodos gan vizītēs, gan uz neatliekamiem izsaukumiem jebkādos apstākļos, vai būtu sniegs, dubļi, lietus vai caurvējš, kur nu vien vajag. Tas nozīmē, ka darbs ir interesants un piepildīts. Mans «firmas darbs» — kad nevar piedzimt teliņš, varu izdarīt to, ko daudzi citi nevar. Līdz ar to rezultātā ir laimīgi visi — govs, teliņš un saimnieks. Arī gida darbā man veicies ļoti labi, tas man sagādā prieku un patikšanu. Ar to varu cilvēkiem iedot kaut ko no sevis. Vienmēr cenšos netiešā veidā viņiem pastāstīt, ka melns nav tikai melns un balts nav tikai balts, un ka nevajag nekad nevienam ticēt uz vārda.

— Vai ikdienā sekojat līdzi aktualitātēm novadā, valstī, pasaulē?
— Esmu aktīvs, sākot no savas tuvākās apkārtnes. Jo tālāk tas ir no manis, jo mazāk interesē. Vienmēr ņemu dalību tajā, kas notiek Sabiles pilsētā, arī novadā. Protams, sekoju līdzi tam, kas notiek valstī un pasaulē, bez tā jau gluži nevar. Vienu spriedumu par notiekošo globālajā arēnā nevarēšu sniegt, jo viedokļi un redzējumi ir dažādi. Pasaule ir ļoti sarežģīta. Un tas jau nav mūsu līmenis, kur tiek pieņemti lēmumi, mēs redzam tikai aisberga virspusi. Kas un kāpēc notiek apakšā? Tas vairs nav tik vienkārši.

— Tātad mēs nevaram nekādi ietekmēt plašāka mēroga procesus?
— Nē, noteikti varam! Caur cilvēkiem, personībām… Kā piemēru var minēt mūsu izcilo personību Ojāru Feldbergu, kurš ir pasaulē pazīstams mākslinieks ar saviem darbiem un vārdu. Šādi cilvēki netiešā veidā spēj mainīt pasauli. Visas lielās lietas sākas no mazām.

— Kā jums, sabilniekiem, šeit klājas ikdienā?
— Mums klājas labi. Man ļoti patīk atjaunotais pilsētas laukums. Viedokļi gan ir ļoti atšķirīgi, bet man patīk. Un šeit atkal ir stāsts par to, ko minēju, ka melns nav tikai melns un balts nav tikai balts.

— Tas laikam būtu dīvaini, ja visiem cilvēkiem viss patiktu, vai ne?
— Tas būtu šausmīgi! (Smejas.) Nebūtu, par ko runāt un strīdēties!

— Sabiles pusei šis ir būtisku pārmaiņu laiks: tapis jauns pilsētas laukums, Pedvālē drīzumā atklās starptautisko mākslinieku rezidenci, savukārt sinagogā top mūsdienu mākslas un kultūras tūrisma centrs.
— Jā, tas ir brīnišķīgi! Sabile ir īpaša, un šeit dzīvo īpaši cilvēki, gan ar «putniem», gan šajā laikā — ar «rūķiem» galvā. Sabile ir mana pasaule, kurā es dzīvoju, un man te patīk. Nevēlētos dzīvot nekur citur. Lielā pilsētā es justos slikti. Piemēram, pavadot nedēļu Parīzē, es jutos slikti. Ja aizbraucu uz Rīgu, tā mani nomāc. Bet arī dziļos laukos es negribētu. Te man ir viss — pilsētas labumi, galvenā iela, kalns, dārzs, upe… Viss! Tās ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu.

— Sabilnieki sev uzlikuši augstu latiņu, kas ikdienā prasa atbildību, vai ne?
— Jā, protams! Nedrīkst zvilnēt dīvānā! Tas gan nav kādas latiņas uzstādīšanas dēļ, bet mēs vienkārši tādi esam, un tur neko nevar padarīt. Tā ir mazpilsētas priekšrocība — mūsu ir tik maz, ka zinām cits citu, tajā pašā laikā esam pietiekami daudz, lai kaut ko paveiktu, paceltu kaut ko lielāku. Lielākā pilsētā cilvēki gaida, lai viņiem visu sniedz priekšā gatavu. Mums tas ir citādāk.

— Novadnieks, mūziķis Intars Busulis decembrī intervijā «Talsu Vēstīm» sacīja: «Paši pie visa esam vainīgi. Varam vainot valdību, rudeni, vietu, kurā dzīvojam, vai ko citu, bet viss sākas no sevis paša.» Tas laikam saskan ar jūsu uzskatu?
— Precīzi! Piekrītu par visiem simts procentiem! Neviens no augšas mums neko nedāvinās un nedos. Mums pašiem ir jāstrādā, jādzīvo, un tad arī kaut kas notiks.

— Bet kāpēc, jūsuprāt, ir tik daudz cilvēku, kuri nav apmierināti, viņi bļauj un sūdzas?
— Tā, redz, atkal ir aisberga redzamā daļa. Tos darītājus jau reti kad redz. Par viņiem maz ko uzzinām, jo darītāji sevi īpaši nereklamē, neuzbāžas nevienam un nesūdzas. Viņi dara! Tie, kuriem kaut kas nepatīk un kuri gaida kaut ko no malas, tie ir tie skaļākie.

— Cik grūti vai viegli tas ir — vienmēr iet, darīt, iesaistīties? Gan jau ir brīži, kad nolaižas rokas?
— Nenolaižas gan! Ja ir darbs un darīšana, kas sagādā prieku un patikšanu, kā var nolaisties rokas? Nevar!

— Kādas tendences, strādājot gida darbu, esat novērojis?
— Lai cik tas dīvaini nešķistu, esmu novērojis, ka cilvēki kļuvuši pozitīvāki. Vairāk smaida, vairāk runā. Kļūst atvērtāki. To esmu novērojis arī svētkos, piemēram, pēdējos Karstvīna svētkos Sabilē cilvēki bija ļoti pozitīvi noskaņoti, ar labām emocijām. Neskatoties uz sliktajiem laikapstākļiem.

— Kāda, jūsuprāt, būs Sabiles nākotne?
— Par tās nākotni mēs, vietējie, esam runājuši un domājuši savā starpā. Tā rādās divējāda. Kamēr mums nebūs kaut kādas ražošanas, uzņēmumu, kas cilvēkiem dod darba vietas, tikmēr būs bēdīgi. Paldies Dievam, tagad sāk apdzīvot bijušo slimnīcas ēku, tur pašlaik notiek remontdarbi, un plānots atvērt veco ļaužu pansionātu. Tas nozīmē, ka cilvēkiem būs darba vietas. Būtu labi, ja būtu vēl uzņēmīgi cilvēki, kas dotu cilvēkiem darbu. Ceru, ka tie, kas pametuši Sabili, dodoties vai nu uz ārzemēm, vai nu uz citām pilsētām, atgriezīsies. Dažs labs jau to dara.
Kas attiecas uz tūrismu un starptautisku atpazīstamību — mēs esam ļoti izdevīgā vietā starp Rīgu un Kuldīgu. Un, ja šeit notiek dažādas aktivitātes, interesantas lietas, viesi šeit piestāj un skatās. Tas ir tikai jāveicina.

— Kādi ir tie jautājumi, kas jūs uztrauc nacionālā vai starptautiskā līmenī?
— Valsts līmenī mani ļoti uztrauc viena lieta, manuprāt, vissvarīgākā — likumi. Ja es neievēroju likumu, piemēram, nemaksāju nodokļus, kas notiek? Es ciešu pēc pilnas programmas! Valdība pieņem likumu un to nepilda. Kas notiek? Nekas! Cilvēki iziet ielās, paklaigā. Nu un tad? Iedzīvotājus tak var neņemt vērā! Pieņems nākamo likumu un arī nepildīs. Turklāt tas attiecināms arī globālā līmenī.

— Ko jūs cilvēkiem ieteiktu, sākoties jaunajam gadam?
— Katrs cilvēks ir personība ar savām spējām, raksturu, attieksmi pret dzīvi un pasauli, bet visiem vienojošais varētu būt — neturēt sveci zem pūra! Rādīt, ko spēj, darīt, darboties, nenīkt, nežēloties, negausties! Darīt! Dzīvot! Nekāpties atpakaļ pagātnē, neplānot nezin kādas gaismas pilis nākotnē, bet dzīvot šodien! Ar pilnu atvēzienu! Nekas neatnāks pats no sevis. Protams, notiek arī dažādas nebūšanas, bet tur neko nevar darīt, tām jātiek pāri.

— Bet tas nemaz nav viegli. Kā tikt pāri grūtībām?
— Tas vienkārši ir jādara, un viss! Ar apziņu, ka es izdarīšu, viss būs! Ja domāsi, ka nesanāks, tad arī nesanāks. Ir jābūt pozitīvam un galvenais — jācenšas. Citādāk nebūs nekā.

— Kas, jūsuprāt, ir galvenais katra cilvēka dzīvē?
— Būt kaut vai vienu dienu, kaut vai vienu stundu saskaņā ar sevi. Patikt pašam sev. Attiecības un tuvie cilvēki. Viss pārējais ir otrā plānā.

— Ko jūs visiem novēlētu jaunajā — 2020. — gadā?
— Mīlestību. Tas izsaka visu. Mīlestību ne tikai pret savu otro pusīti, bet arī pret bērniem, tuviniekiem, apkārti. Ja tas ir, tad viss arī būs.

Autore: Mārīte Raks-Lasmane
Fotogrāfija: Dainis Kārkluvalks
Intervija publicēta no www.talsuvestis.lv