Dabas izziņa mežonīgajos Abavas lejteces krastos

Biedrība “Abavas ielejas attīstības centrs” ciklā “Tuvā nekuriene” šajā gadā aicināja doties sešos pārgājienos, lai kopā ar vides ekspertiem un nozares speciālistiem iepazītu dabas procesus, izstaigājot neparastas vietas, uz kurām parastie tūrisma maršruti neved. Viena no šādām vietām ir Abavas lejtece Rendas apkārtnē, kuru varēja iepazīt šī cikla ietvaros organizētajā sestajā un pēdējā ekskursijā 20. oktobrī – to vadīja dabas pētnieks un vēsturnieks Andris Grīnbergs.

Pasākuma dienā daba bija sarūpējusi maigus, rudenīgus apstākļus, kuri tā vien aicināja doties to iepazīt tuvāk. Ar organizētu autobusu interesenti gan no Kandavas, gan no Sabiles varēja nokļūt līdz Rendai, no kurienes tālāk devāmies Kuldīgas virzienā. Pētnieks Andris Grīnbergs autobusā pastāstīja vairākas interesantas lietas, īpaši par Latvijas ūdenskritumiem, kas ir viņa aizraušanās. Kurzemes ūdenskritumi ir izveidojušies uz dolomītu iežiem un minimālais kritērijs ūdenskrituma augstumam ir 0,50 m. Upēs viss, kas ir zem šiem centimetriem, ir kāples un krācītes. Bet ūdenskritumu platuma ziņā Latvija ar 270 metriem plato Ventas rumbu Kuldīgā pavisam noteikti ir pirmajā vietā Eiropā, lai arī dažos materiālos reizēm rakstīts, ka tas ir tikai viens no platākajiem ūdenskritumiem Eiropā. Šajā gadījumā mēs varam lepoties nevis pieticīgi, bet pamatoti. Populārais Reinas ūdenskritums Šveicē platuma ziņā pārsniedz tikai 100 metrus.

Reizēm, kā pastāstīja vides gide Iveta Piese, lepošanos var arī mazliet pārprast. Ivetai reiz ar lietuviešu tūroperatoru starpniecību bija atbraukusi grupa no Francijas, kura vēlējās apskatīt Māras kambarus pie Abavas upes. Bet šī grupa bija orientējusies pēc tulkojuma, kurā bija norādīts, ka Māras kambari ir kanjons. Visticamākais, ka ikvienam šis vārds izraisa asociācijas par gana lielu dabas ainavu. Francūži bija saposušies attiecīgā dabas pārgājiena apģērbā un vēlējās zināt, vai ņemt līdzi lukturīšus, lai ieietu šajā kanjonā. Tie, kuri ir apmeklējuši Māras kambarus, par šo faktu noteikti var pasmaidīt, jo zina, ka Māras kambari ir dabiski izveidojusies neliela alu sistēma Abavas ielejas labā krasta smilšakmens atsegumā, kuru var apskatīt praktiski tikai no ārpuses. Bet, kā piebilda, Andris Grīnbergs, tulkojums “kanjons” šajā gadījumā nemaz nav tik neveiksmīgs, jo Māras kambaru izvietojums ielejā ar stāvajām malām abās pusēs pilnīgi noteikti atbilst kanjona definīcijai.

Turpinot ceļu uz Kuldīgas pusi, Andris pastāstīja arī par citām Latvijas dabas vērtībām, no kurām dažām ir pat pasaules mēroga nozīme, piemēram, Rietekļa paeglis Burtnieku novadā ar apkārtmēru 3,12 metriem ir dižākais parastais kadiķis Latvijā un, visticamākais, ka tas ir arī dižākais pasaulē. Kā paskaidroja Andris, tad šī paegļa vecums varētu būt ap 200 gadiem, jo šī koka vecumu aptuveni varot aprēķināt, dalot apkārtmēra centimetrus ar divi. Rietekļa paeglim ir arī kultūrvēsturiska vērtība, jo te, pie “Baložu” mājām, labprāt sēdējis latviešu dzejnieks Rieteklis (īstajā vārdā Jūlijs Eduards Balodis; 1856. – 1940.).

Andris uzvēra vēl citus Latvijas dabas retumus: Kaives Senču ozols Tukuma novadā ar stumbra apkārtmēru 10,5 metri ir resnākais Baltijas valstīs, arī Polijā ir vairāki ap 10 metrus resni ozoli, bet neviens no tiem nesasniedz mūsu Kaives Senču ozola apkārtmēru; Valdemārpils Elku liepa ar apkārtmēru 8,80 metri ir dižākā Baltijas valstīs, bet ābeles un bumbieres ir dižkoki, ja to apkārtmērs sasniedz 1,60 metrus.

Tā kā braucām garām arī Riežupes smilšu alām, kuras atrodas netālu no Kuldīgas, tad Andris pieminēja, ka tās ir garākās mākslīgās alas Latvijā, to kopgarums sasniedz 460 metrus. Alas tika izraktas, rokot smiltis stikla rūpniecībai un saimniecībai. Šīs alas var būt arī gana bīstams objekts, jo tajās var veidoties smilšu iegruvumi. Šobrīd Riežupes alas ir privātīpašums.

Braucām garām arī vairākiem izcirtumiem, kuri pēdējā laikā arvien vairāk vērojami Latvijas mežos, un Iveta Piese par tiem piebilda interesantu faktu: Latvijā mežu izciršana sagādā problēmas, piemēram, medņiem, jo mednim dzīvošanai vajag mežu – ja meži ir izzāģēti, mednis netiek pie savas draudzenes.

Izzinoši pavadītais ceļa posms no Rendas līdz Kuldīgai arī pa līkloču grants ceļiem aizveda mūs līdz brauciena gala pieturai netālu no Abavas. Devāmies pārgājienā līdz Abavas upei – līdz vietai, kur līdz upes ietekai Ventā ir aptuveni 10 km. Tur arī sākās mūsu vairāk kā divu stundu ilgais pārgājiens, lai iepazītu Abavas lejteci. Abavas upe ir otra lielākā Kurzemes upe, tās garums ir 129 km un pēdējie 10 km pirms upes ietekas Ventā ir paši mežonīgākie un ainaviskākie, jo te Abavas krastus veido klintis, kuras nav sastopamas ne pie Kandavas, ne pie Sabiles.

Mūsu pirmajā pieturā no iespaidīgā skata ne vienam vien ceļotājam aizrāvās elpa un pēc pirmā mirkļa baudījuma roka tvēra pēc fotoaparāta – bijām nonākuši pie Galmicu klinšu kraujas, no kuras uz Abavas līkločiem paveras brīnišķīga un plaša ainava. Kā pastāstīja Andris, šī krauja pirms 90 gadiem nepareizi nodēvēta par Muižarāju klintīm. Galmicu klinšu krauja te ir aptuveni 30 metrus augsta, taču to vidusdaļa un lejasdaļa slēpjas kokos. Kraujā atsedzas smilšakmeņi ap 10 – 15 metru augstu klinšu veidā. Tā kā kopīgi nolēmām, ka Galmicu klinšu krauju vēlamies apskatīties arī no lejas, tad nokāpām līdz Abavai, kur krauju varējām iemūžināt fotogrāfijās citos rakursos. Tur nonācām arī pie avotiņa, kurš, pateicoties čaklajai pārgājiena dalībniecei Vizmai, tika attīrīts – avotiņš par to pateicībā burtiski iespurdza Abavā. Daži pārgājiena dalībnieki pat bija ievērojuši un nofotografējuši, ka pēc avota attīrīšanas gultnē, kurā iztecēja avots, uz iežiem bija izveidojusies sirds forma.

Mūsu otrā pieturvieta Abavas malā bija Sildruvu klintis, sauktas arī par Lejēju klintīm (dažos rakstītajos avotos parādās arī nosaukums Lējēju klintis, taču tas nav pareizs). Klinšu nosaukums varētu būt veidojies no tā, ka klintis ir “lejā esošas”. Šīs klintis ir garākās klintis Abavas krastos un lielākās Abavas labajā krastā.

Mūsu pēdējā pieturvieta bija Muižarāju klintis, kuras arī ir apaugušas ar kokiem, taču pārgājiens līdz šīm klintīm pa ļoti šauro upes krastu vien ir piedzīvojuma vērts, jo šeit ceļotājam ik uz soļa jābūt uzmanīgam, lai neieveltos Abavā, par ko vienmēr atjautīgais vides gids Māris Lācis smaidot piebilda, ka te jau varot iekrist upes krastmalas ūdeņu 30 centimetru dziļumā.

Abavas lejtece, kuru apmeklējām, autobraucējiem ir grūti sasniedzama, tādēļ Abavas laivotājiem parasti jābrauc līdz Rendai, kur atrodas pēdējais Abavas lejteces tilts, vai no Rendas ar laivu jādodas tālāk pa Abavu un tad pa Ventu līdz Lielajam Nabes ezeram. Bet ir vērts ar laivu doties līdz pašai Ventai, lai apskatītu Abavas dāvātos dabas dārgumus, kas ne katram ir pieejami.

Kad Abavas mežonīgie un pārsteigumiem bagātie līkloči bija apskatīti, devāmies atpakaļ uz autobusu, kur mūs pa ceļam kādu māju saimnieks dāsni apdāvināja ar sava dārza sulīgajiem āboliem, uzsverot, ka tos labprāt ēd gan viņa ģimene, gan apkārtnes brieži. Patīkamā nogurumā iežūžoti, braucām atpakaļ uz Rendu, kur kafejnīcā “Abavas pagrabiņš” mūs sagaidīja siltas pusdienas, bet pasākuma noslēgumā ikvienam bija iespēja aplūkot skaistos Īvandes ūdenskritumus Rendā un Rendas kultūras namā baudīt mūziķa, dabas pasākumu organizētāja un radošās personības Enriko Podnieka priekšnesumu.

Projektu “Tuvā nekuriene” finansēja Latvijas vides aizsardzības fonds, līdzfinansēja Kandavas novada dome, Talsu novada pašvaldība un biedrība “Abavas ielejas attīstības centrs”. Paldies vērtīgā projekta veidotājiem, organizētājiem un vadītājiem, jo visu pasākumu dalībniekiem tepat vien “Tuvā nekurienē” bija iespēja atklāt un iepazīt arī vēl neredzētas un īpašas Latvijas dabas bagātības.

Sanda Poriņa, Sabiles pilsētas un Abavas pagasta pārvaldes tūrisma organizatore
Fotogrāfiju autors: Kaspars Poriņš