Skolotāju tikšanās: “Nedaudz vairāk”

nedaudz vairāk nekā manis vajag
nedaudz vairāk nekā tevis ir
( M.Salējs. No krājuma ,,Nedaudz vairāk”.)

Septembrī, kādu laiku pirms Skolotāju dienas, saņēmām ielūgumus – ,,Iecere Skolotāju dienas atzīmēšanai”. Iecere bija satikties skolotājiem pensionāriem, kuri vairs nestrādā skolā.

Brīnišķīgs vārds – iecere. Kādas ieceres piepildīšana rada dzīvību, kustību, augšanu. Tieši to, kas mums vajadzīgs, tā taču mūžā pierasts, vai ne?

Aicināti bija ne tikai darba gaitas beigušie Sabiles vidusskolā, bet arī tie, kuri savas darba gaitas iesāka Sabiles vidusskolā jau 50.-60. gados un pabeidza tās dažādās Latvijas vietās.

Izdevās! Ieradās Līvija Zentele-Barkāne  (tagad Jansone), Sabiles vidusskolas direktore tajā laikā, kad vēl nebija uzcelta lielās skolas  ēka,  kura durvis vēra 1964. gadā. Ieradās fizkultūriešu ,,klans” –  Žanis un Regīna Bergi, Ludis Pakalns un Mērija Čevere. Ceļu no Ropažiem mēroja Viktorija Melnace (Vika – tā skolēni viņu mīļi sauca tolaik). Mūs priecēja Irēnas Upenieces (tolaik Lancmanes ) brauciens no Džūkstes, Ausmas Lapaines (tolaik Freimanes) ceļš no Rīgas. Un mēs – vietējie. Pavisam 20.

30. septembra rīta pusē vispirms devāmies atmiņu braucienā uz kapiem, kur dažādās Kurzemes vietās nu atdusas bijušie kolēģi – skolas direktori Andrejs Zelmenis un Oļģerts Sametis, ilggadējā mācību pārzine Amanda Pika. Un vēl un vēl… Protams, bija ziedu sveicieni, svecīšu iedegšana. Skaisti, krāšņais rudens mirdz saulē… visapkārt dzīvības viena daļa – matērija. Tikai no mums katra atkarīgs, kā izjūtam garīgo dzīvību šeit – redzamajā daļā, kā tā sakņojas kaut kur tālāk, dziļāk, kādos milzīgos stipros pamatos. Šī nu ir tā reize, kas atkal no jauna liek domāt, nedaudz vairāk.

Pēc atgriešanās Sabilē skats no Vīna kalna mūs paceļ nedaudz virs…. Atrasties skaistuma vidū – Sokrātam taisnība: ,,Skaistums ir patiesība”.

Apciemojām bijušo matemātikas skolotāju Arvīdu Bušmani, kura veselības stāvoklis pašlaik neatļauj  piedalīties šajā tikšanās reizē. Skolotāja prieks par satikšanos mūs pavada, kad dodamies tālāk.

Skolotājam nekad nav laika. Vēl nav bijis laika kopīgai pasēdēšanai, lai dalītos atmiņās par to labo, kas bijis. Tādēļ te šodien esam, nu jau Stendes kafejnīcā „Lāsīte”. Nē, patiesi, izsalkuma remdēšana šoreiz nav būtiska, svarīgs ir mūsu cilvēciskās saskarsmes mirklis –atmiņas par darbu skolā, savstarpējās attiecības gan ar kolēģiem, gan ar skolēniem. Atmiņas par pirmo lielo mīlestību. Jā, arī tās, jo lielākā daļa sākām te strādāt jauni. Un vēl citi punkti uz ,,i”. Cik vitāla joprojām ir kādreizējās direktores Līvijas uzstāšanās ,,zinātnieka” parūkā ar ,,referātu” – ,,Sieviete – dieviete”. Un Zinta Ošenberga – ieradusies sveikt savus bijušos skolotājus ar Sabiles mūzikas un mākslas skolas meiteņu vokālo ansamblīti, konferansjē lomā iejuties Indriķis Ošenbergs. Kādas balstiņas! Vēl dziedātāju tauta turpinās! Klausāmies un krājam gaismiņu mūsu tālākajām gaitām. Mazliet vairāk….

Stundas aizskrien kā sekundes, tik daudz paliek neizteikta un neizrunāta. To nākošreiz… Bet daži no mums bez asarām par to nespēj domāt.

004

Brīžiem sarunās pavīd skumja nots. Tas droši vien atbilstoši mūsu domāšanai. Vai jaunās tehnoloģijas nenomāks cilvēcisko attiecību krāšņumu (kā to teicis Sent-Ekziperī), gara bagātināšanos tiešas cilvēciskās saskarsmes brīžos. Kas ir tas, kas tā vieno un kāpēc? Vai tas pazudīs? Saprotam attīstības vērienu, lai notiek! Varbūt tas būs nevis daudz, bet daudz vairāk!

Par to labo darbu, ka šodien tiekamies, sakām sirsnīgu paldies idejas autorēm un realizētājām – Ilzei Anitai Bērziņai un Zentai Kalniņai. Nespējam noticēt, ka mūsu nesenā skolas direktore  Ilze jau mūsu reģistrā – tik aktīva un radoša joprojām. Un Zentas varēšana ir apbrīnas un  pateicības vērta. Un paldies mūsu IT pārzinātājam Gunāram Ziedkalnam par pasākumam sagatavotajiem, rudenīgi skaistajiem ielūgumiem.

Lai tas viss izdotos, mūs atbalstīja mūsu bijušie audzēkņi, tagad uzņēmēji. Paldies:

Pēterim Žimantam,
Aināram Bērziņam,
Anitai Dindendorfai,
Jānim Pīlēģim,
Ērikam Bērziņam,
Aivaram Kolodam.

Vēl – mums ļoti garšoja „Katlauku” saimnieku un Viļņa Bumbiera sūtītie ,,saldumiņi”.

Šobrīd staigājam četrus metrus virs zemes un jūtam, ka viss bijis nevis nedaudz, bet daudz vairāk.

 Vizbulīte Miezīte
(arī daudzu citu vārdā)
,,foruma” ,,Nedaudz vairāk” dalībniece

 

Dalies ar šo: