Holokausta upuru piemiņai, vēstures mācībai

Ilzes Kārkluvalkas raksts, publicēts no laikraksta “Talsu vēstis”

6. augustā netālu no Sabiles, vietā, kur pirms 76 gadiem notika ebreju tautības vietējo iedzīvotāju kopienas noslepkavošana, atklāja piemiņas zīmi «Sašautais akmens».

Tēlnieks, Pedvāles brīvdabas mākslas muzeja izveidotājs Ojārs Feldbergs sadarbībā ar arhitektu Miku Lejnieku to izveidojis lakonisku — pulēts milzu laukakmens kā mūžības atgādinājums ar 240 simboliskiem ložu caurumiem. Tā dabiskais skarbums un pelēkums ļoti iederas šai Sventes priežu meža gabalā starp Sabiles — Kuldīgas šoseju un Abavu. Gandrīz turpat līdzās ir tukša kapa bedre. Tajā būtu aprakti tepat nošautie visi Sabiles čigānu kopienai piederīgie, ja vien burtiski pēdējā brīdī no iznīcināšanas viņus nebūtu izglābis toreizējais Sabiles pilsētas galva Mārtiņš Bērziņš.

Mirdzoši balti kā asaras un patiesi dziļas sāpes akmens rētās iedūrās 240 rožu ziedi. Smeldza vijole, un cits pēc cita izskanēja 1941. gadā holokaustā nogalināto sabilnieku vārdi. Pieaugušo un bērnu, bērnu, bērnu…

Notika aizlūgums par nevainīgo upuru dvēselēm. To vadīja Samuels Heifics no Amerikas Savienotajām Valstīm.

Emocionāli smaga ir šī vieta, skaudri tiešs atgādinājums par traģiskākajiem notikumiem vēsturē. Tāpēc mākslinieks Ojārs Feldbergs iecerējis iesākto turpināt, radot piemiņas ansambli, kurā dominējošais būs Pārdomu ceļš. Šāds piemineklis, veidots ar izpratni, cieņu un mīlestību, būtu nozīmīgs ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas un pasaules mērogā. Piemiņas zīmes tapšanu finansiāli nodrošināja galvenokārt Izraēlas vēstniecība Latvijā un privātie ziedotāji, sabiedrības plaša, nesavtīga atsaucība būs vajadzīga arī darba turpinājumam.

Piemiņas sarīkojumā piedalījās Izraēlas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece Latvijā Lironne Bar-Sadē, Vācijas vēstniecības pārstāvis Tomass Šeps, muzeja «Ebreji Latvijā» direktors Iļja Ļenskis, vēsturniece — arī Sabiles ebreju vēstures pētniece, Olga Miheloviča, ebreju sabiedrisko organizāciju pārstāvji, holokaustā bojā gājušo sabilnieku ārzemēs dzīvojošie tuvinieki, Talsu novada pašvaldības, Sabiles pilsētas un Abavas pagasta pārvaldes darbinieki un vairāki citi, kam šis notikums bija būtisks. Dzeju lasīja izcilais latviešu dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš. Ikviens runātājs uzsvēra, cik nozīmīgi ir neaizmirst savas valsts un cilvēces vēsturi, mācīties no tās. Uzrunās izskanēja vēlējums — kaut kas tāds pasaulē nekad vairs nedrīkst notikt, ikviens kaut ar mazumiņu var palīdzēt veidot humānu sabiedrību, kurā cilvēks, lai kādas rases un tautības, būtu galvenā vērtība.

Laika skreja ir nežēlīga, un arvien grūtāk ir salasīt patiesas atmiņu druskas, lai veidotos seno notikumu pilna un patiesa aina. Starp visiem ievēroju enerģisku kundzi, Dzintru Šneibi, kura ieradās ar velosipēdu un tā ļoti personiski nolika akmens zīmes pakājē rūpīgi izvēlētu ziedu klēpi.

«Tas tiesa, man šis notikums ir ļoti personisks. Tepat netālu bija manu vecvecāku mājas. Esmu dzimusi trīs gadus pēc tā visa, bet jau no mazām dienām dzirdēju vecmammas un mammas stāstīto par to, kāda kliegšana, kādas šausmas toreiz bija, kad gaišā dienas laikā cilvēkus atveda uz mežu kravas mašīnās. Ļoti ātri, fiksi viss esot nodarīts. Ģimenē par to runāja, bet uzmanīgi, lai uz āru nekas neiziet. Tas bija tāds laiks, cilvēki bija iebaidīti. Mani no tā visa dikti, dikti sargāja, bet es jau biju nešpetns skuķēns, kam visu vajadzēja zināt. Kad lielie ko interesantu sprieda, mācēju noslēpties zem galda un noklausīties. Atceros, mans tēvs teica, kad pa radio runāja par holokaustu,— nu ko žīdi var tagad raudāt, viņiem tak toreiz pateica, kāpēc neviens nemuka?! Mana mamma notikušo nespēja pārdzīvot, tos kapus pakopa, lai vismaz kaut kā sevi mierinātu.»

Īpašas izjūtas todien bija Kasparam Arhipovam, čigānu kultūras un sabiedriskajam darbiniekam. Godinot Sabiles ebreju kopienas piemiņu, jaunais vīrietis nevar ik mirkli nedomāt par turpat esošo tukšo kapa bedri saviem tautiešiem. «Es atbraucu uz šo vietu jau no paša rīta un spilgti iedomājos, kā romi ar lāpstām gatavo kapa vietu sev un savējiem Kāds stāv bedres malā un komandē: ātrāk! Dzīvi cilvēki rok kapu sev… Tās ir šausmas. Es to visu vīzijā redzēju, te stāvot uz pakalna… Esmu dzirdējis aculiecinieku nostāstus, ko stāsta no paaudzes paaudzē romu vidē.

Man ir nākotnes plāns, un ceru, ka sadarbībā ar Ojāru Feldbergu tas noteikti īstenosies,— izveidot stendus ar materiāliem par holokausta tēmu.»

(Kā fiksēts 1936. gadā izdotajā enciklopēdiskajā rakstu krājumā «Talsu novads»,  citēju: «Galvenā minoritāte Talsu apriņķī, galvenā kārtā Talsu apriņķa pilsētās, ir žīdi. No Sabiles iedzīvotājiem 15 procenti ir žīdu (..) Talsu apriņķa žīdi ir pilsētnieki — tirgotāji un amatnieki.» Sabilē 1935. gadā ir bijuši 1817 iedzīvotāji. no viņiem ebreju tautības — 281.)

(Fotogrāfijas no piemiņas zīmes atklāšanas pieejamas šeit.)